Ik vienam no mums ir daudz mācības, kas jāsaņem dzīvē. Par lietām, vietām, sajūtām un cilvēkiem. Par mūsu vēlmēm, vajadzībām. Viss iet mijiedarbībā ar to kā mēs jūtamies. Emocijas, pieredzes un vajadzības. Lai kā mēģinātu vienu no otra nošķirt, neiespējami. Brīdī kad atrodam sevi, apzinamies, sazemējamies un šķietami esam labākajā punktā, rodas jaunas emocijas un izaicinājumi. Lai kā mēģinātu, censtos un loģiski saprastu, pieņemtu lēmumus, no sevis mēs aizbēgt nevaram. Tā liesmiņa, uguntiņa paliek vienmēr ar mums. To varam slāpēt un dzēst, bet tici man viņa nekur nepazūd. Es to iemācījos skarbā ceļā, bet viegla ceļa šai mācībai nav. Jebkuram pienāk brīdis, kad patiesā būtība, esamība laužas uz āru un nekas to nespēj apturēt. Un jā, nekas nenotiek bez iemesla un nekas nenotiek bez sekām. Tas ir tā pat kā nebaidīties no negaisa, iemācīties dejot lietū. Bailīgi, protams, reizē kaifīgi.
