Kā pasakā par cimdiņu, kur visiem ir vieta un bezgala forši.
Vai – iedomājies vismīļākās omes klēpi – ierausies tajā un viņa tevi apķer ar mīļām, sastrādātām rokām. Un ir labi.
Apkārt zaļo pļavas un meži. Jūra pastaigas attālumā, bet vakaros viļņu šalkas atskan līdz pat mājai.
Lai arī ziemās pūš skarbāki vēji, bet mājās vienmēr ir silti. Silda gan pati māja, gan kamīna liesmas.
Jau tagad bildēs var redzēt krāšņi zaļojošo pagalmu un šobrīd ogu pilnos krūmus, un mežu, kas aug gandrīz pie sliekšņa. Bet iedomājies, ka esi vēl sastādījis arī pats savu dārzu, iekopis savas puķu dobes, atjaunojis seno blakus ēku (160m2), sēdi savas mājas dārzā vecajā ābelē iekārtajā šūpuļtīklā un redzi to visu tepat – rokas stiepiena un puķu smaržas attālumā. Un tas ir tavs paša zaļojošais pasaku dārzs. Te nav līdzenu mauriņu – te pļavā zied suņuburkšķi un zirgskābenes, āboliņš un madaras, neaizmirstulītes un gundegas, bet mežā zied maijpuķītes un zaļo brūklenāju un mellenāju mētras, savukārt pavasara jasmīnu apdullinošā smarža atmiņās iespiežas līdz pat ziemassvētkiem, kad to pārspēt spēj tikai svētku galdā likto piparkūku un cepešu aromāts.
Tādas ir tavas jaunās mājas – kā vecāsmātes klēpis, kur saspiedušies visi mazbērni. Ir silti, mīļi un varbūt nemaz nevajag to moderno plašumu. Jo plašums ir ārpusē – dārzā. Un pasaulē, protams.
