Šādus auto vairs neražo.
Vaz 2106, 1989. gads. Nobraukums – 67 000 km.
Šis auto ir mantojums no tēva – vienīgais īpašnieks, braucis maz, kopis daudz.
Neviena avārija, viss oriģināls – krāsa, salons, pat sajūtas, kas rodas, iedarbinot motoru. Nedaudz apskādēts kreisais pakaļējais spārns - papiņš kaut kur "neizņēma līkumu".
Pavisam nesen ar znotu auto “dzinām” uz Rīgu veselus 250km. Viņš sākumā negribēja parakstīties uz manu avantūtu un bija pārliecināts, ka būs jāmeklē evakuators– “Šāds grausts pats līdz galamērķim neaizbrauks. ” Mhm – ak, tie jaunieši Bet.
Aizbrauca. Bez niķiem. Un pa ceļam – smaidi, mājieni, pat benzīntankā cilvēki nāca klāt ar jautājumu: “Vai pārdodat? ”
Znotam mute ciet. Beigās viņš pats teica: “Šitam ir harizma. ”
Un to pašu teica arī meistars, kad pēc ilgas stāvēšanas pieslēdza akumulatoru un iedarbināja motoru.
Tas skaistais žūžinājums, tas klusais, dziļais rūciens – mēs ar znotu stāvējām kā pusaudži koncertā.
Jo zem motora pārsega ir VAZ 2103 motors – leģendārais 1.5L.
Dzīvs, nenodzīts un skan kā no fabrikas.
Un, jā – svaiga tehniskā apskate, izieta ar tikai vienu aizrādījumu. Tas ir oficiāls kompliments šāda gada auto.
Šis nav vienkārši auto – šis ir Žigulis ar stāžu, stāju un balsi.
Bez plastmasas, bez elektronikas, bez pretenzijām.
Auto, kas nepielāgojas pasaulei, bet liek pasaulei pielāgoties sev.
